mate

Vīrs, kas senāk ziedus Gaujā kaisīja
Vakar linu virves cilpu taisīja
Svešam pārdots tīrums, vēl svešākam mežs
Viss kas bija toreiz — šoreiz jau ir svešs
Debesis caur jumtu raugās istabā
Izmisums ir kaprīzs — grib lai izdabā
Nenāk prieks pēc litra, ne pēc diviem nāk
Tā, kā bija toreiz, šoreiz nesanāk
Sieva purva dzelmē, palicis vien grozs
Dēls aiz restēm Rīgā, meita Rietumos
Šūpulīša vraks sen pažobelē pūst
Toreiz bij' kā toreiz, šoreiz — būs kā būs
Kampa viņš reiz bisi, zagli galēt nost
Tumsā ņēmās lode paša suni kost
Palicis bez drauga, sāka virvi vīt
Tas, kā bija toreiz, šoreiz nebūs rīt
Kaktā nokvēpusi mātes bildīte:
Būt par bildi viegli — dzīvot gan vairs ne
Ja tu satiec Dievu lūdz lai piedod māt
Toreiz biji līdzās — šoreiz neesi klāt
Atmirdz caurā jumtā savāds blāzmojums
Virves galu rokā vīrs to vēro drūms
Pēkšņi gaismā atskan mātes vārds tik maigs:
Toreiz viss vēl priekšā - šoreiz citāds laiks
Krīt no rokas virve — sirdī dzēliens ass
Mātes glāstam vīrs kā bērniņš padodas:
Ne sev pašam dzīvi, ne sev nāvi lemt
Toreiz tevi devu — šoreiz nāku ņemt
Māte to caur jumtu paceļ gaisos līdz
Kur to gaida sieva, suns un mūžīgs rīts
Lejā paliek virve — vienīgs liecinieks
Toreiz biji derīgs — šoreiz esi lieks