Ai, Māte Latgale

Viņš klusi jautāja reiz magonei un nātrei
Kā gan viņš patikt var man vidzemniecei ātrai
Kas nāks reiz tīrumus un rožu druvas ravēt
Un skaisto jaunību un krāšņo dzīvi slavēt
Ai, māte Latgale, tu dārga man un mīļa
Es raugos magonēs kā tavā vaigā zvīļā
Vai rītos, vakaros vai arī naktīs vēlu
Par tevi domāju un tavu skaisto dēlu
Jau trejas vasaras viņš man' pie sevis saucis
Līdz pašai Aiviekstei man lepnai pakaļ braucis
Jau trejas vasaras viņš zābakos vien āvies
Pa talkām dzēris daudz, pat radu godos kāvies
Ai, māte Latgale, tu dārga man un mīļa
Es raugos magonēs kā tavā vaigā zvīļā
Vai rītos, vakaros vai arī naktīs vēlu
Par tevi domāju un tavu skaisto dēlu
Es, māte, lakatu tev došu Rīgā pirktu
Lai tu, uz ciemiem ejot, rasā nesamirktu
Lai skaists un rakstains tas ap taviem pleciem kļautos
Kad tu ar vedeklu par savu dēlu rātos
Ai, māte Latgale, tu dārga man un mīļa
Es raugos magonēs kā tavā vaigā zvīļā
Vai rītos, vakaros vai arī naktīs vēlu
Par tevi domāju un tavu skaisto dēlu