Hospitāļu Iela

Un tumšās parādenēs, daiļā, zūdi tu vairs
Vairs neredzēt man tavu gurnu šūpas
Bet neesmu pēc dailes nācis šeit
Es tālāk soļoju un ieraudzīju žūpas
To bija kādi pieci vienuviet ar
Ar acīm sarkanām kā bēdīgs saules riets
Bij polši pievesti, tie stiķēja priekš viena
Jo bija vienpadsmit un bija brīva diena
Es izlikos, ka viņus nepazīstu
Es, rēta, izlikos, ka dzīstu
Es muku bodītē un pirku desmit olas
Es viņus pazinu, tie bij' no mūsu skolas
Lai piedod labiņie, kas dzīvo šajā ielā
Un savu labimiņu rāda katru dienu
Bet viņi nav un nebūs
Nav un nebūs šitās ielas sāls
Viens no tiem čaļiem tāds vecs un gluži bāls
Varbūt ir dzejnieks, visu mūžu raksta
Ar pieduļķotām asinīm uz bruģa tādas dzejas
Kas liktu visam apstāties
Un mājas truli raugās
Un tiesneši rok dārzus
Un mājas truli raugās
Un tiesneši rok dārzus
Un mājas truli raugās
Un tiesneši rok dārzus
Ir brīva diena
Vienpadsmit un lāsts