Sieviete No Nabagu Ielas

Kā pamesta mašīna lielceļa malā
Kā māja bez logiem un rūtīm
Stāv sieviete ostmalas kvartāla galā
Ar lielām un apaļām krūtīm
Tai garām iet bērni ar šķelmīgu skatu
Un izliekas neredzam viņu
Iet vīri uz darbu un līdzi velk ratus
Un netīru sirdsapziņu
Bet sieviete smejas, ko vairāk lai saka
Tā sieviete taču ir galīgi traka
Tai acīs mirdz laime un nav tajās mieles
Stāv sieviete skaista uz Nabagu ielas
Ko vispār šī pasaule zina par dzīvi
Neviens taču negribēs stāstīt
Ko nozīmē dzīvot kā klaidonim brīvi
Un pusnaktī rensteles glāstīt
Kā pamesta mašīna sadurtām riepām
Stāv liktenis lilceļa malā
Un nenorimst vēji zem tumšajām lipām
Pat tad, kad šī dziesma ir galā