Debesskrāpju spīts

Debesskrāpju spīts liek mākoņiem plīst,
Putna lidojums tos atkal ver ciet.
Zvaigžņu izmisums, kad viņas krīt mirt,
Stāsta man, ka mums dzīvot nav pienākums.
Un es cenšos uzmodināt brīvos,
Lai dzīvos sameklē.
Un debesjums
Tik pilns ar mums!
Tik neprotam
Lidot vairs kāpirms tam.
Kuršatradīs,
Kur slēpjas rīts?
Kuršatbildēs, jaunu dienu kāsākt?
Dienas piemānīts un nakts atraidīts
Alvas zaldātiņšklusi deg neatzīts.
Viņa izmisums — tik balta kāguns
Stāsta man, ka mums mīlēt nav pienākums.
Un es cenšos uzmodināt brīvos,
Lai dzīvos sameklē.
Un debesjums
Tik pilns ar mums!
Tik neprotam
Lidot vairs kāpirms tam.
Kuršatradīs,
Kur slēpjas rīts?
Kuršatbildēs, jaunu dienu kāsākt?
Dod roku, lai viss,
Kas bijis un būs,
Ir dienvidu vējš, kas ledājus dzēš.
Mums jānokļūst tur,
Kur atlanti tur sev pasauli plecos,
Kur sākums.
Un debesjums
Tik pilns ar mums!
Tik neprotam
Lidot vairs kāpirms tam.
Kuršatradīs,
Kur slēpjas rīts?
Kuršatbildēs, jaunu dienu kāsākt?
Dienu kāsākt?