Tas

Mūžības dažas dzīvoja viņa
Tur kur visas laternas trīc
Trīsdesmit kaķu spēlēja valsi
Viena viņa griezās līdz rīts
Un likās iestrēdzis ir vēstures rats
Uz šaha dēļa viņai mūžīgais pats
Kad mana mute teica: «Brīnišķā, nāc!»
Tik pēkšņi teica, nosarku pats
Laikmetus dažus lasīja viņa
Lugas, kurās cerības gaist
Kaķi, kas viņai sargāja durvis
Brēca kamēr ūsas sāk kaist
Bet manas acis sauca: «Brīnišķā, nāc!»
Kāpēc tā notiek es nezinu pats
Mums laikam abiem bija iestājies bads
Jau ilgi bija plosījies bads
Melnajās segās ielauzās gaisma
Lai viņi netic — nekas
Salauzt mūs nevar miljoniem gadu
Mums abiem ir noticis tas
Kas mums par daļu, ka saulē zvilnot
Daudzi nemāk dabūt neko
Viņiem vēl ilgi jāpaliek gribot
Paņemt mūsu augšējo do
Melnajās segās ielauzās gaisma
Lai viņi netic — nekas
Salauzt mūs nevar miljoniem gadu
Mums abiem ir noticis tas
Salauzt mūs nevar miljoniem gadu
Mums abiem ir noticis tas
Mums abiem ir noticis tas