Parīziešu dzīru dziesma

Aiz deviņiem kalniem, aiz deviņām jūrām
Dzīvoja reiz bagāts karalis
Man bija manas skrandas, tev jau nebij' vairāk
Aiz deviņām jūrām bija viss
Kādā jaukā dienā, tad, kad apnīk dzīvot
Karaļnama krastā kāpu es
Atpakaļ kad braucu, man bij' līdzi meiča
Sēdoša uz vīna mučeles
Brāļi, mani mīļie, ejam visi reizē
Labumus pret skrandām iemainīt
Mani mīļie brāļi, mūžam cietie pauri
Kad jums kaut ko varēs iestāstīt?
Skrandas kā jau skrandas, lai gan ļoti mīļas
Vienreiz tomēr vajag sainī tīt
Iziet zaļā laukā, paskatīt vai nevar
Tās pret kaut ko labu apmainīt
Tā mēs braucām, kamēr atgriezāmies mājās
Atceros — jums saulains tapa vaigs
Negribējās ticēt, tomēr no šīs dienas
Mūsu labā strādāt sāka laiks
Kopš tās jaukās dienas, apskāvuši meičas
Mūsējie uz vīna mucām brauc
Karalis gar jūru aiz deviņiem kalniem
Žēlā balsī klaigā: «Tas nav ļauts!»
Kopš tās jaukās dienas, apskāvuši meičas
Mūsējie uz vīna mucām brauc