Skroderis bez vārda

Viņam dvēsele bija tik plaša
Ka jebkuram tas uzsmaidīja
Pliks un nabags, bez krekla, bez graša
Sirdīs caurumus aizlāpīja
Kur tas adatu ņēma un diegus
To nekad neviens neprasīja
Varbūt vētras un migla un lietus
Tos ar vēju tam piegādāja
Bet tu pūt, vējiņ, pūt
Vai plīst tur vai lūst
Tev vienmēr ir jāpagūst!
Bet tu pūt, vējiņ, pūt
Gan viņus, gan mūs
Varbūt nāksies reiz aizlāpīt!
Ja kāds jautāja, kā viņu sauca
Daudzi mulsa un atrunājās
Ļaudis vārdus un uzvārdus jauca
Knapi savējos atcerējās
Tā tas gāja līdz nākamai reizei
Kamēr atkal jau kāds iesaucās:
«Atnāc, lūdzu un izglāb un aizej
Lai tie vainīgie pasakās!»
Bet tu pūt, vējiņ, pūt
Vai plīst tur vai lūst
Tev vienmēr ir jāpagūst!
Bet tu pūt, vējiņ, pūt
Gan viņus, gan mūs
Varbūt nāksies reiz aizlāpīt!
Un nekad tam nav bijis neviena
Kas par skroderi izmācītu
Kā vien simtsreiz cauršautā siena
Starp meliem un patiesību
Un nekad tam nav bijis neviena
Kas par skroderi izmācītu
Kā vien simtsreiz cauršautā siena
Starp meliem un patiesību
Bet tu pūt, vējiņ, pūt
Vai plīst tur vai lūst
Tev vienmēr ir jāpagūst!
Bet tu pūt, vējiņ, pūt
Gan viņus, gan mūs
Varbūt nāksies reiz aizlāpīt!
Bet tu pūt, vējiņ, pūt
Vai plīst tur vai lūst
Tev vienmēr ir jāpagūst!
Bet tu pūt, vējiņ, pūt
Gan viņus, gan mūs
Varbūt nāksies reiz aizlāpīt!