Kad vēji kalnos rāpjas

Kad vēji kalnos rāpjas
Kad balti biezi sniegi snieg
Tad tikai rudens roze
Joprojām neaizmieg
Tā guļ uz klusās zemes
Kā asins piliens sārts
Kā ilgi, ilgi glabāts
Un nepasacīts vārds
Kā dāvana, kā brīnums
Tās karstā smarža plūst
Un manas zemes sirdij
Visapkārt ledus kūst
Un putni pārnāk mājās
Un paceļ lapas zars
Un grūta sala vidū
Ir modies pavasar’s
Vēl kalnos mājo ziema
Bet, kamēr dzīve rit
Pa visiem ceļiem smarža
Nāk līdz mūs pavadīt